Mārtiņdiena jeb vienkārši Mārtiņi ir seni latvju svētki, kuros tiek atzīmēts lopu ganīšanas laika beigas un simboliski iezīmēta ziemas gaidīšanas sākums. Izvēlētais laiks Mārtiņiem nav nejaušs, jo šajā brīdī ir pagājusi tieši puse laika no Miķeļiem (rudens saulgrieži) līdz Ziemassvētkiem (ziemas saulstāvji). Mārtiņi ir laiks, kad Veļi atgriežas savās mājās un sākas ledus laiks, t.i. laiks kad purvi un dūksnāji kļūst izbraucami. Mūsdienās tas var likties nieks, bet senos laikos, kad cilvēki vēl dzīvoja saskaņā ar dabas ritmiem, tā bija iespēja sākt doties cirst malku vietās, kur vasarā to paveikt nebija iespējams. Vienlaikus palielinājās arī risks, ka varētu ierasties bruņoti laupītāji – sirotāji un bija jāgatavojas cīņai.
Ar Mārtiņdienu ir saistītas arī dažādas tradīcijas un rituāli, no kuriem zināmākais ir gaiļa kaušana. Viena versija, kas saglabājusies līdz mūsdienām stāsta, ka gailis tika kauts, lai ar tā asinīm pasargātu zirgus no slimībām. Vispirms saimnieks, turot gaili rokās apvicināja to pretēji pulksteņrādītāja virzienam apkārt katram zirgam. Pēc tam gailis tika nokauts uz sliekšņa, asinis sajauktas ar auzām un masa izbarota zirgiem. Pēc tam ar gaiļa asiņaino galvu un kaklu tika apsmērēta staļļa stenderes un slieksnis.
Tuvāk mūsdienām gan ir saglabājusies vienkāršota tradīcija, kas paredz, ka latiešu saimnieces nopērk tirgū vai veikalā gaili, vistu, pīli vai zosi, sagatavo cepeti un visa ģimene ēd svētku pusdienas.
Folklorā saglabājšās arī ziņas, ka Mārtiņos ļaudis gāja masku gājienos, sauktos arī par Mārtiņa dzīšanu. Pašus gājējus sauca par mārtiņbērniem un tie pēruši ar žagariem (saudzīgi) mājas bērnus un arī pieaugušos, kā arī lūguši dāvanas. Dāvanās iegūtie labumi pēc tam kopīgi arī tikuši notiesāti, neapšaubāmi padarot svētkus vēl jautrākus.