Ziemassvētkos visiem bērniem Latvijā ir jāmācās dzejolīši, ko skaitīt pie eglītes skolā vai mājās, dāvanas saņemot. Ja daži mēģina izlīdzēties ar “Pīrāgam nabagam abi gali apdeguši” vai “Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām. Tekat bērni saņemat basajām kājiņām”, tad ir tādi, kas šim jautājumam pieiet nopietnāk. Dzejolis “Rūķīši un mežavecis” ir klasika, kuru iemācoties pietiks visam mūžam. Tas ir pietiekami garš, lai atzinība būtu garantēta vienmēr.
Vilis Plūdonis “Rūķīši un mežavecis”
Uz visiem kokiem mežā jauns guļ sniegs.
Un skaņas mīkstas, it kā sniegu
apvēlušās, veļas.
Nu sila rūķīšiem būs gan ko pikoties!
Rau, rau, kur tie iz paegļiem jau ceļas!
Olektgari vīriņi,
Sprīdi gari uzači,
Baltu tāsu micītes,
Brūnu sūnu biksītes.
Divi pulkos stājas;
Ņirb pa gaisu kājas.
Sniega vāli veļas,
Skanšu vaļņi ceļas.
Šņāc bumbas tvirtas,
Plīvo matu cirtas.
Klaigas un brēka:
Ņemas, cik spēka.
Kā vaigā zied tvīksme!
Kāds prieks! Kāda līksme!
Hallo! Heida!
Bravo! Urrā!
Te rupja balss no meža malas sauc:
“Tas tak par daudz!
Vai tā jūs man te kāršat spilviņas?
Un tinat tāstiņas?
Un gaiņājat no mājām žagatas?
Tik blēņas jums un niekošanās rūp,
Tūlīt uz Lāča purvu lasīt lāčsūnas!..”
To dzirdot, pikotāji skrien un klūp,
Kur kurais patapdams:
Cits paegļpudurā,
Cits koka dobumā,
Cits rudzrugāju rudens aparā.
Un, lielās, zaļās acis bolīdams,
Un teterkāpostus tiem visiem solīdams,
Lien Mežavecis atkal meža biezumā,
Un atkal tukšs un kluss ir klajumā;
Tik, iztraucēts no trača negantā,
Pa lauku laukiem zaķis aizļinkā..
Ja vēlies kādu iepriecināt Ziemassvētkos, idejas dāvanām meklē šeit.
